Ziemoziede Queens Apricot

Mūsu piedāvātie ziemiešu stādi ir pavairoti ģeneratīvi (no sēklām). Tas nozīmē, ka katrs augs ir mazliet oriģināls un nes savu ģenētisko mantojumu.

Lai gan dominējošā krāsa ir no persiku līdz aprikožu tonim, gala tonis var nedaudz atšķirties vai tam var būt specifisks raibums. Šī mainība ir dabiska un tiek uzskatīta par daļu no ziemiešu audzēšanas burvības.

Jā, tā ir ļoti izturīga ziemciete. Tā ir ziemcietīga 5a zonā, kas atbilst temperatūrai no -28,9 °C līdz -26,1 °C. Pie mums tā pārziemo bez problēmām. Tā kā augs ir mūžzaļš (vai daļēji mūžzaļš), tas rotā dārzu ar lapām arī ziemā, līdz jūs tās ziemas beigās noņemat.

Jā, visas auga daļas ir indīgas cilvēkiem un mājdzīvniekiem, ja tās tiek norītas. Auga sula jutīgiem cilvēkiem var izraisīt ādas kairinājumu, tāpēc, darbojoties ar augu (apgriežot, stādot), iesakām lietot dārza cimdus.

Šī šķirne pieder pie agrīnajām daudzgadīgajām puķēm un priecēs jūs ar saviem ziediem jau ziemas beigās un pavasara sākumā. Ziedēšana parasti notiek februārī, martā un aprīlī. Tas ir viens no retajiem augiem, kas sniedz izteiksmīgu krāsu efektu arī laikā, kad dārzs vēl guļ, un bieži uzzied pat zem sniega.

Jā, noteikti! Helleborus ir ļoti vērtīgs barības avots bitēm, kamenēm un citiem apputeksnētājiem, jo tās zied laikā (februārī–aprīlī), kad dabā vēl trūkst citu ziedošu augu.

Jā, ziemieces ir brīnišķīgas arī pušķos, taču ir jāzina viens triks. Negrieziet tās uzreiz pēc uzziedēšanas, citādi tās ātri novītīs.

Griešanai tās ir piemērotas tikai tad, kad zieds ir nobriedis un vidū sāk veidoties sēklotnes. Šajā fāzē kāti ir stingrāki un zieds vāzē saglabāsies svaigs daudz ilgāk.

Lai nodrošinātu veiksmīgu audzēšanu, sagatavojiet augsni, kas ir:

• Humusvielām bagāta un barojoša (pilna ar organisko vielu).
• Caurlaidīga (tā nepanes pārpurvošanos, jo saknes var sākt pūt).
• Mālaina, kas spēj saglabāt optimālu mitruma līmeni.

Ja dārzā ir smaga māla augsne, pirms stādīšanas ieteicams to uzlabot ar kompostu un smiltīm.

Helleborus orientalis ir ideāli augi pusēnainām līdz ēnainām vietām. Tām lieliski patīk:

• Apakšstāvā zem lapkokiem un krūmiem, kur vasarā ir ēna, bet ziemā, kad tās zied, ir pietiekami daudz gaismas.
• Ēnainās dobēs kopā ar papardēm vai hostām.
• Vietās, kur augsne ir pasargāta no izžūšanas tiešos saules staros.

Tiešos saules staros augs ciestu, ja vien augsne nebūtu pastāvīgi mitra.

Visizplatītākā problēma ir melnplankumainība (Coniothyrium hellebori), kas izpaužas kā melni plankumi uz lapām. Profilakse ir rūpīga veco lapu aizvākšana ziemas beigās. Ja parādās plankumi, inficētās daļas nekavējoties nogrieziet un iznīciniet (nelieciet kompostā). Pārlieku lielā mitrumā reizēm var parādīties arī pelēkā puve (botrīts).

Lai gan Helleborus ir izturīgas, tās var skart daži kaitēkļi:

• Laputis: Bieži parādās pavasarī uz jaunajām lapām un ziediem.
• Gliemeži: Var grauzt lapas un ziedus, īpaši jauniem augiem.
• Smecernieki: To kāpuri var grauzt saknes, bet pieaugušie īpatņi izgrauž caurumiņus lapās.

Jā, Helleborus viegli izsējas pašas. Ja ļausiet ziediem nogatavoties, sēklas izbirs apkārtnē. Tomēr ņemiet vērā, ka jaunie stādiņi var nebūt identiski mātesaugam – ziedu krāsa un forma var atšķirties. Ja nevēlaties pašizsēju, laikus nogrieziet noziedējušos ziedus.